Izmantojot datus no ekspluatācijā pārtrauktās Stratosfēras infrasarkanās astronomijas observatorijas (SOFIA) - kopīgs projekts NASA un Vācijas Kosmosa aģentūras Dienvidrietumu pētniecības institūtā DLR zinātnieki pirmo reizi ir atklājuši ūdens molekulas uz asteroīda virsmas. Zinātnieki ar FORCAST instrumentu pārbaudīja četrus ar silikātiem bagātus asteroīdus, lai izolētu vidēja infrasarkanā spektra parakstus, kas norāda uz molekulāro ūdeni uz diviem no tiem.
"Asteroīdi ir planētas veidošanās procesa paliekas, tāpēc to sastāvs mainās atkarībā no tā, kur tie veidojās Saules miglājā," saka doktore Anisia Arredondo, pētījuma par atklājumu vadošā autore. "Ūdens sadalījums uz asteroīdiem ir īpaši interesants, jo tas var atklāt, kā ūdens nokļuva uz Zemes."
Bezūdens jeb sausie silikāta asteroīdi veidojas tuvu Saulei, savukārt ledus materiāli grupējas tālāk. Izpratne par asteroīdu atrašanās vietu un to sastāvu ļauj saprast, kā Saules miglāja materiāli ir izplatījušies un kā tie ir attīstījušies kopš to veidošanās. Ūdens sadalījums mūsu Saules sistēmā sniegs ieskatu ūdens sadalījumā citās Saules sistēmās un, tā kā ūdens ir būtisks visai dzīvībai uz Zemes, noteiks, kur meklēt potenciālo dzīvību gan mūsu Saules sistēmā, gan ārpus tās.
"Mēs atklājām iezīmi, ko noteikti var attiecināt uz molekulāro ūdeni uz asteroīdiem Iris un Massalia," sacīja Arredondo. "Mēs balstījām savu pētījumu uz komandas panākumiem, kas atrada molekulāro ūdeni uz Mēness saules apspīdētās virsmas. Mēs domājām, ka mēs varētu izmantot SOFIA, lai meklētu šo spektrālo parakstu uz citiem ķermeņiem.
SOFIA atklāja ūdens molekulas vienā no lielākajiem krāteriem Mēness dienvidu puslodē. Iepriekšējie Mēness un asteroīdu novērojumi ir atklājuši kādu ūdeņraža veidu, taču nav spējuši atšķirt ūdeni no tā tuva ķīmiskā radinieka hidroksila. Zinātnieki atrada aptuveni ekvivalentu 12 unču ūdens pudelei, kas ir iesprostoti kubikmetrā augsnes, kas izkaisīta pa Mēness virsmu, ķīmiski saistīta ar minerāliem.
"Pamatojoties uz spektrālo īpašību intensitāti, ūdens pārpilnība uz asteroīda atbilst ūdens daudzumam uz saules apspīdētā mēness," sacīja Arredondo. "Līdzīgi uz asteroīdiem ūdens var saistīt ar minerālvielām, kā arī adsorbēties uz silikāta stikla, saglabāt vai izšķīdināt silikāta triecienstiklā."
Dati no diviem vājākiem asteroīdiem, Partenope un Melpomene, bija pārāk trokšņaini, lai izdarītu galīgu secinājumu. Acīmredzot instruments FORCAST nav pietiekami jutīgs, lai noteiktu ūdens spektrālo iezīmi, ja tāda ir. Tomēr ar šiem rezultātiem komanda piesaista NASA Džeimsa Veba kosmosa teleskopu, vadošo infrasarkano staru teleskopu, lai izmantotu tā precīzo optiku un lielisko signāla un trokšņa attiecību, lai pētītu vairāk objektu.
"Mēs veicām sākotnējos mērījumus vēl diviem asteroīdiem ar Vebu otrā cikla laikā," sacīja Arredondo. “Mums ir vēl viens priekšlikums nākamajam ciklam izpētīt vēl 30 objektus. Šie pētījumi padziļinās mūsu izpratni par ūdens izplatību Saules sistēmā."
Lasi arī: